Rīti Jērcēnmuižā vienmēr nāca lēni. Migla vēl turējās virs pļavām, un rasas pilieni smagi gulēja uz zāles stiebriem. Tikai putni jau bija modušies — viņu balsis pildīja gaisu, it kā pasaule būtu pamodusies vēl pirms cilvēkiem. Adalberts fon Krīdeners šajos rītos reti palika iekštelpās. Viņš izgāja ārā viens, bez pavadoņiem, bez trokšņa. Muižas darbi varēja gaidīt — rīts piederēja dabai. Pie nelielā dīķa viņš apstājās. Virs ūdens lēni slīdēja migla, un no niedrēm pacēlās pīļu pāris. Tālu laukā kāds dzērves sauciens pāršķēla klusumu. Putni viņam šķita citādi nekā cilvēki — tie neprasīja, nevaldīja, necīnījās par zemi. Tie nāca un gāja brīvi, kā vējš. Un tad Adalberts atgriezās atpakaļ pie saviem pienākumiem, pie cilvēku pasaules. Nu par muižnieku stāsta vien Freileņu māja, kuru viņš uzbūvēja savām neprecētajām māsām, un tie, kuri iemantojuši viņa hobijus. "Laidavas" saimnieks, tikpat kā Krīdeners, un Sedas purvs, kas radies vien 20. gadsimtā, bet pulcē vairāk nekā 100 putnu sugu. Vēro, izbaudi un mielojies!